| Kaut kur tur, kur var uguni kurt | 
| Ir tumšs, un guļu viens bez lāpām | 
| Muktu prom, bet tās atmiņas tur | 
| Par to, kā kopā aizmigām kāpās | 
| Un kā viens otru mēs turējām | 
| Tik cieši līdz mums pirksti kļuva zili | 
| Tad vienā mirklī viss, ko mūrējām | 
| Sabruka kā smilšu pilis | 
| Jau kuro lapu nākas saburzīt | 
| Un mest ar spēku kurvi stūrī | 
| Cik grūti gan jūtām ir pēdas dzīt | 
| Un noķert tās kā putniņu būrī | 
| Tad uzlikt uz lapas, lai aizlido vēsts | 
| Un sasniedz tevi rīt vai parīt | 
| Un tagad, pirms kārtējo vēstuli plēst | 
| Es pārlasu, kas tajā ir svarīgs | 
| Vēl ceļa galā gaisma blāva | 
| Un viss, kas bijis, ir malā nolikts | 
| Kā divi kalni pretī stāvam | 
| Bet kādam taču jāsper pirmais solis | 
| Gaidi, tūlīt jau nāku, nāku | 
| Iededz man zaļo gaismu ātrāk | 
| Pacel, cel rokas augstu, augstu | 
| Lai es tur redzu tavu bāku | 
| Gaidi, tūlīt jau nāku, nāku | 
| Iededz man zaļo gaismu ātrāk | 
| Pacel, cel rokas augstu, augstu | 
| Es zinu mēs vēlreiz satiksimies | 
| Un dziedāsim par visu no jauna | 
| Kā gaidītas vēstules atnāksim mēs | 
| Ar pastmarku no Bordertaunas | 
| Es zinu mēs satiksimies vēlreiz | 
| Nu, nevaru es mierā likties | 
| Visa pasaule rokās sadoties steidz | 
| Lai palīdzētu atkal mums tikties | 
| Vēl ceļa galā gaisma blāva | 
| Un viss, kas bijis, ir malā nolikts | 
| Kā divi kalni pretī stāvam | 
| Bet kādam taču jāsper pirmais solis | 
| Cel rokas augstu, augstu lai | 
| Cel rokas augstu, augstu lai | 
| Cel rokas augstu, augstu… | 
| Gaidi, tūlīt jau nāku, nāku | 
| Iededz man zaļo gaismu ātrāk | 
| Pacel, cel rokas augstu, augstu | 
| Lai es tur redzu tavu bāku | 
| Gaidi, tūlīt jau nāku, nāku | 
| Iededz man zaļo gaismu ātrāk | 
| Pacel, cel rokas augstu, augstu | 
| Pacel, cel rokas augstu, augstu | 
| Pacel, cel rokas augstu, augstu |